– Labdien, – atņēma pārmijnieks.
– Ko tu še dari? – vaicāja mazais princis.
– Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, – sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
– Cik ļoti viņi steidzas, – mazais princis brīnījās. – Ko viņi meklē?
– Pat lokomotīves vadītājs to nezina, – atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
– Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.
– Tie nav tie paši, – sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
– Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
– Labi ir tur, kur mēs neesam, – atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
– Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? – vaicāja mazais princis.
– Viņi nedzenas pakaļ nekam, – atteica pārmijnieks.
– Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, – ieteicās mazais princis. – Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud…
– Viņi ir laimīgi, – noteica pārmijnieks.
