– Ā, ieradies apbrīnotājs! – viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.
Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.
– Labdien, – teica mazais princis. – Kāda jums jocīga cepure.
– Lai varētu sveicināt, – atbildēja godkārīgais. – Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.
– Ak tā?- sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.
– Sasit plaukstas, – godkārīgais viņu pamācīja.
Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.
“Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa,” nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.
Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:
– Un kas jādara, – viņš jautāja, lai cepure nokristu? Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.
– Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? – viņš jautāja mazajam princim.
– Ko nozīmē apbrīnot?
– Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.
– Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >
– Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!
– Es tevi apbrīnoju, – mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, – bet kādēļ tas tev tik svarīgi?
Un mazais princis devās projām.
“Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini,” viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.
