Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 19

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. “No tik augsta kalna kā šis,” nodomāja mazais princis, “es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…” Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.

– Labdien, – viņš teica katram gadījumam.
– Labdien … Labdien … Labdien … – atskanēja atbalss.
– Kas jūs esat? – vaicāja mazais princis.
– Kas jūs esat … kas jūs esat… kas jūs esat… – attrauca atbalss.
– Esiet mani draugi, esmu vientuļš, – viņš teica.
– Es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … – atsaucās atbalss.
“Kāda dīvaina planēta!” mazais princis nodomāja. “Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…”