-Kas tas tāds?
– Tas nav nekas tāds. Tā ir lidmašīna. Ar to lido. Tā ir mana lidmašīna.
Es lepojos, ka varēju viņam pastāstīt par saviem lidojumiem. Tad viņš iesaucās:
– Kā! Tu nokriti no debesīm?
– Jā, – es kautri atteicu.
-Cik jocīgi…
Un mazais princis sāka skaļi smieties, par ko ļoti saskaitos. Man gribas, lai arī manas neveiksmes uzklausītu nopietni. Pēc tam viņš piebilda:
– Tātad arī tu nāc no debesīm! No kuras planētas tu esi?
Tūlīt mazs gaismas stariņš apgaismoja viņa noslēpumaino ierašanos, un es tieši noprasīju:
– Tātad tu ieradies no kādas citas planētas? Bet viņš man neatbildēja. Viņš mierīgi šūpoja galvu, aplūkodams manu lidmašīnu:
– Ir jau tiesa, ka ar šitote tu nevari atbraukt no tālienes…
Un krietnu brīdi viņš palika aizsapņojies. Pēc tam, izvilcis no kabatas manu jēriņu, viņš ilgi vēroja savu dārgumu.
Jūs varat iedomāties, kā mani satrauca šī pusatzīšanās par “citām planētām”. Es pūlējos uzzināt kaut ko vairāk:
-No kurienes tu nāc, manu zēn? Kur ir tavas mājas? Kurp tu gribi aizvest jēriņu?
Pēc pārdomu pilna klusuma brīža viņš atbildēja:
– Ļoti labi, ka tu iedevi arī kastīti, naktī tā viņam noderēs par mājiņu.
– Protams. Ja tu būsi labs, es tev iedošu arī auklu, ar ko viņu piesiet pa dienu. Un mietiņu arī.
– Piesiet? Kas par muļķīgu iedomu!
– Ja tu viņu nepiesiesi, viņš aizies kaut kur prom un noklīdīs…
Mans draugs sāka sirsnīgi smieties:
– Bet kur tad lai viņš iet!
– Vienalga, kur. Taisni uz priekšu… Tad mazais princis nopietni pateica: Tas nekas, manās mājās jau viss ir tik mazs! Tad mazliet skumji piemetināja:
– Taisni uz priekšu jau nevar nekur tālu aiziet…
