Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 17

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas. Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.
Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!
Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.
– Labvakar, – teica mazais princis katram gadījumam.
– Labvakar, – atteica čūska.
– Uz kādas planētas es esmu nonācis? -jautāja mazais princis.
– Uz Zemes, Āfrikā, – atbildēja čūska.
-Ā! … Vai tad uz Zemes neviena nav?
– Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, – paskaidroja čūska.
Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.
– Es gribētu zināt, – viņš teica, – vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums … Bet cik tālu!
– Tā ir skaista, – teica čūska. Ko tu še domā darīt?
– Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, – atteica mazais princis.
-Ā! – noteica čūska. Un tad viņi apklusa.
– Kur ir cilvēki? – beidzot iejautajās mazais princis. – Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…
-Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, – piebilda čūska. Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.
– Tu esi jocīgs radījums, – beidzot viņš teica, – tik tieva kā pirksts…
– Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, -atbildēja čūska.
Mazais princis pasmaidīja.
– Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju … tu pat nevari ceļot…
– Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, – sacīja čūska. Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.
-To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, – viņa vēl piebilda. – Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes …

Mazais princis neko neatbildēja.
– Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu …
– O! Es ļoti labi saprotu, – teica mazais princis, – bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?
– Es tās visas atrisinu, – atteica čūska. Un viņi abi apklusa.