Ai, mazo princi, tikai pamazām es sāku saprast tavu skumjo dzīvi! Ilgu laiku tev nebija citas izklaidēšanās kā vienīgi saulrietu skaistums. Šo jauno sīkumu uzzināju ceturtās dienas rītā, kad tu man teici: – Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu…
– Bet tad ir jāpagaida…
– Jāpagaida, kas tad? – Jāpagaida, kad saule rietēs.
Pirmajā brīdī tu izskatījies ļoti pārsteigts, bet pēc tam pats sāki smieties. Tu man teici:
– Es vēl arvien iedomājos, ka esmu savās mājās!
Patiešām. Kad Savienotajās Valstīs ir pusdiena, tad saule, kā tas visiem zināms, noriet Francijā. Vajadzētu tikai vienā mirklī aiziet uz Franciju, lai noskatītos saulrietā. Diemžēl Francija ir pārāk tālu. Bet uz savas mazās planētas tu pavilki krēslu pāris soļu tālāk un raudzījies vakara debesīs ikreiz, kad vien to vēlējies…
– Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes!
Brīdi vēlāk tu piebildi:
– Vai zini… kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti…
– Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu biji ļoti noskumis? Mazais princis neatbildēja.
