“Sveika!”
Viņa klusi pie sevis attrauca: “Labdien.” Kaut arī man tas nebija pierasts, es centos smaidīt un turpināju sarunu. Jautāju, kāpēc viņa ir tik bēdīga. “Jo esmu savādāka (другая, не такая как все).” “Jā,” es priecīgs atbildēju, “tieši tāda tu esi!” Meitene bija neizpratnē (в недоумении) un palūkojās uz mani vēl bēdīgāk: “Nu tur jau tā nelaime!” Es neņēmu vērā un teicu: “Tu esi līdzīga mazam eņģelītim!” Viņa lēnām sāka smaidīt: “Tiešām?” “Jā, tāds maziņš, mīļš eņģelītis, kas sargā šeit visus garāmgājējus,” es viņai teicu.
Viņa smaidot piecēlās un teica: “Zini, es esmu tavs sargeņģelis (ангел-хранитель). Beidzot tu iedomājies arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Tik ilgi man šeit bija jāsēž bēdīgai, lai tu pie manis atnāktu. Bet nu mans darbs ir galā!” Es izbrīnīts aizstāvējos: “Bet neviens taču neatskatījās uz tevi!”Viņa smaidīdama teica: “Viņi mani neredzēja.” – un aizgāja… Es neskrējupakaļ (не бежал следом), jo mans sargeņģelis ir man līdzās (со мной) vienmēr.
(No MELB mājas lapas stāstiem)
Задания:
- Измените текст, рассказав его в третьем лице в прошедшем времени.
- Ответьте на вопросы:
- Vai Tu tici, ka Tev ir savs sargeņģelis?
- Vai Tu saprati tekstu no pirmās reizes? Cik reizes Tev to nācās lasīt, pirms Tu saprati?
- Kā Tu rikotos šādā situācijā? Vai Tu uzreiz pienāktu pie meitenes, vai paietu garām?
- Vai Tev bija kādreiz sajūta, ka Tevi neviens nepamana? Kur tas bija?
- Ko Tu teiktu meitenei, lai viņu uzmundrinātu?
