Вторая неделя подошла к концу. Очередной отчёт в Инстраграм, ВК, Твиттер.
Piektā planēta bija pavisam savāda. Tā bija pati mazākā no visām. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai novietotu vienu laternu un vienu laternu iededzinātāju. Mazais princis nekādi nevarēja saprast, kam varētu noderēt kaut kur debesīs, uz planētas, kur nav ne māju, ne iedzīvotāju, tāda laterna un tāds laternu iededzinātājs. Taču viņš nodomāja:
“Var jau būt, ka šis cilvēks ir absurds. Tomēr viņš nav tik bezjēdzīgs kā karalis, kā godkārīgais, kā biznesmenis un kā dzērājs. Viņa darbam vismaz ir kāda jēga. Kad viņš aizdedzina savu laternu, tad šķiet, it kā viņš liktu rasties vēl vienai zvaigznei vai puķei. Kad viņš izdzēš savu laternu, viņš iemidzina savu puķi vai zvaigzni. Tā ir ļoti skaista nodarbošanās. Tā patiešām ir derīga, jo tā ir skaista.”
– Labdien. Kādēļ tu nupat izdzēsi savu laternu?
– Tāda ir pavēle, – atbildēja laternu iededzinātājs. – Labdien.
– Kāda tad ir pavēle?
– Izdzēst laternu. Labvakar. Un viņš to izdzēsa.
– Bet kālab tu to atkal aizdedzini?
– Tāda ir pavēle, – atbildēja laternu iededzinātājs.
– Es nesaprotu, – teica mazais princis.
– Tur nav nekā ko nesaprast, – sacīja laternu iededzinātājs. – Pavēle paliek pavēle. Labdien.
Un viņš izdzēsa savu laternu.
Pēc tam viņš noslaucīja no pieres sviedrus ar sārti rūtotu kabatas lakatiņu.
– Man ir briesmīgs amats. Senāk tas bija jēdzīgāks. No rīta izdzēsu laternu un vakarā to aizdedzināju. Man bija laiks dienu atpūsties un nakti gulēt…
– Vai tad pavēle kopš tā laika mainīta?
– Pavēle nav mainīta, – paskaidroja laternu iededzinātājs. Tā jau ir mana nelaime! Gadu no gada planēta griežas aizvien ātrāk, bet pavēle palikusi tā pati.
– Un kā ir tagad? – vaicāja mazais princis.
-Tagad, kad planēta apgriežas reizi minūtē, man vairs nav ne mirkļa atpūtas. Es aizdedzinu un izdzēšu laternu reizi minūtē!
-Tas nu gan ir jocīgi! Dienas pie tevis ilgst vienu minūti!
– Tas nemaz nav jocīgi, – atteica laternu iededzinātājs.
– Pagājis jau vesels mēnesis, kopš mēs sarunājamies.
-Vesels mēnesis?
– Jā. Trīsdesmit minūtes. Trīsdesmit dienu! Labvakar.
Un viņš atkal aizdedzināja savu laternu. Mazajam princim aizvien vairāk iepatikās šis laternu iededzinātājs, kas bija tik uzticīgs pavēlei. Viņš atcerējās, kā pats kādreiz bija meklējis saulrietus, pārbīdīdams krēslu. Viņš gribēja palīdzēt savam draugam.
– Paklau … es zinu kādu līdzekli, kā tu varētu atpūsties, kad vien gribētu…
-Es jau sen to gribu, – sacīja laternu iededzinātājs. Jo var taču turēt doto vārdu un tai pašā laikā slinkot. Mazais princis turpināja:
– Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt
trīs soļos. Tev tikai jāiet pavisam lēnam, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi … un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies…
– Nekāda labuma no tā nav, – noteica laternu iededzinātājs. Par visu vairāk dzīvē man tīk gulēt.
– Tad ir slikti, – sacīja mazais princis.
– Tad ir slikti, – apliecināja laternu iededzinātājs. – Labdien. – Un viņš izdzēsa savu laternu.
“Šo cilvēku,” mazais princis nodomāja, turpinot ceļojumu, “šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi.”
Tad mazais princis smagi nopūtās:
“Vienīgi viņš varētu būt mans draugs. Bet viņa planēta patiesi ir pārāk maza. Tur nav vietas diviem …”
Mazais princis neuzdrošinājās atzīties, ka viņš skumst pēc šīs brīnumainās planētas, it īpaši tādēļ, ka tur divdesmit četrās stundās var redzēt tūkstoš četri simti četrdesmit saulrietu.
