– Labdien, – viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.
– Labdien, – rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.
– Kas jūs esat? – viņš pārsteigts tām jautāja.
– Mēs esam rozes, – tās atteica.
-Ā! -mazais princis izdvesa.
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!
“Viņa justos ļoti saniknota,” mazais princis noteica, “ja redzētu šo … viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu.”
Pēc tam viņš vēl piebilda: “Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…” Un nogūlies zālē, viņš raudāja.
