– Ko tu tur dari? – viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.
– Es dzeru, – drūmi atbildēja dzērājs.
– Kādēļ tu dzer? -jautāja mazais princis.
– Ko aizmirstu? – apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl.
– Lai aizmirstu, ka man ir kauns, – atzinās dzērājs, galvu nodūris.
– Kauns? Par ko? – apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.
– Kauns par to, ka dzeru! – atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.
Un mazais princis apmulsis devās projām.
“Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.
