Un vēl viņš piebilda:
-Nav taču vērts …
Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām. Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.
– Cik dīvaini, – teicu mazajam princim, – viss ir kārtībā: grieztuve, virve un spainis…
Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk pūst vējš.
– Vai dzirdi, – teica mazais princis, – mēs atmodinājām šo aku, un tā dzied …
Es negribēju, ka viņš piepūlas.
– Ļauj man, – es sacīju, – tas tev par smagu.
Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien virmoja, es redzēju mirgojam sauli.
– Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, – teica mazais princis, – dod man dzert…
Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!
Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana. Kad biju mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai, ko es saņēmu.
– Uz tavas planētas, – teica mazais princis, – cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē.
– Viņi neatrod, – es piekritu.
– Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …
– Protams, – es atbildēju. –
Un mazais princis piebilda:
– Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.
Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst…
– Tev ir jātur dotais solījums, – klusu teica mazais princis, kas atkal bija apsēdies man blakus.
– Atceries … par uzpurnīti manam jēriņam … man taču jāatbild par šo puķi!
Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja un teica smiedamies:
– Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem…
– O!
Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!
– Tava lapsa … viņas ausis … tās mazliet atgādina ragus … un tās ir pārāk garas! Un viņš atkal smējās.
– Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa čūskas no iekšpuses un ārpuses.
– Tas nekas, – viņš mierināja, – bērni sapratīs. Tad es uzzīmēju uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.
– Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu … Bet viņš neatbildēja. Viņš teica:
– Zini… rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes… Brīdi klusējis, mazais princis piemetināja:
– Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas … Un viņš nosarka.
Un atkal, īsti nezinu, kādēļ, bet mani māca dīvainas bažas. Tomēr es pajautāju:
– Tātad tai rītā pirms astoņām dienām, kad es ar tevi iepazinos, tu nepastaigājies vis nejauši gluži viens tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotiem apgabaliem? Tātad tu esi atgriezies sava kritiena vietā?
Mazais princis atkal nosarka.
Es vilcinādamies piebildu:
– Varbūt tieši tādēļ, ka aprit gads?…
Mazais princis atkal nosarka. Viņš nekad neatbildēja uz jautājumiem, bet, kad cilvēks nosarkst, tas taču nozīmē “jā”.
– Ai! Man bail… – es teicu. Bet viņš man atbildēja:
– Tev tagad ir jāstrādā. Tev jādodas pie savas mašīnas. Es tevi gaidīšu še. Atnāc rītvakar …
Bet tas mani nenomierināja. Es atcerējos lapsu. “Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.”
