Pirmajā vakarā iemigu uz smiltīm tūkstošiem jūdžu tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Es biju vēl vientuļāks par kuģa avārijā cietušu cilvēku uz plosta okeāna vidū. Tad nu jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad rītausmā mani atmodināja kāda sīka, bērnišķīga balss. Tā teica:
– Lūdzu… uzzīmē man jēriņu! -Hm!
– Uzzīmē man jēriņu…
Pielēcu kājās, kā zibens ķerts. Krietni izberzēju acis. Pavēros visapkārt un ieraudzīju pavisam neparastu mazu puisēnu, kas mani nopietni aplūkoja.
Un tā es raudzījos uz šo parādību izbrīnā plati ieplestām acīm. Neaizmirstiet, ka atrados tūkstošiem jūdžu tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Taču šis mazais puisēns nelikās nedz nomaldījies, nedz noguris līdz nāvei, neizskatījās arī, ka viņš mirtu nost no bada, slāpēm vai bailēm. Nekas neliecināja, ka viņš būtu neapdzīvota tuksneša vidū nomaldījies bērns. Kad beidzot atguvu spēju runāt, es viņam jautāju:
– Bet… ko tad tu še dari?
Un viņš atkal man mierīgi palūdza, it kā runa būtu par kaut ko sevišķi svarīgu:
– Lūdzu… uzzīmē man jēriņu…
Kad noslēpums mūs pārāk satrauc, mēs neuzdrošināmies nepaklausīt. Kaut arī tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotām vietām un nāves briesmās tas man šķita muļķīgi, es tomēr izņēmu no kabatas papīra lapu un pildspalvu. Tad gan atcerējos, ka esmu mācījies gandrīz vienīgi ģeogrāfiju, vēsturi, rēķināšanu un gramatiku, un teicu mazliet īgni puisēnam, ka neprotu zīmēt. Viņš man atbildēja:
– Tas nekas. Uzzīmē man jēriņu.
Tā kā nekad nebiju zīmējis jēriņu, es uzmetu vienu no tiem diviem vienīgajiem zīmējumiem, ko pratu zīmēt, proti, neuzšķērsto čūsku ar ziloni vēderā. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad izdzirdu mazo puisēnu atbildam:
-Nē! Nē! Es negribu ziloni čūskas vēderā. Čūska ir ļoti bīstama, un zilonis ir ļoti liels un neveikls. Manās mājās viss ir tik mazs. Man vajag jēriņu. Uzzīmē man jēriņu. Un es uzzīmēju.
Uzmanīgi apskatījis zīmējumu, puisēns iebilda:
– Nē! Šis jau ir galīgi slims. Uzzīmē citu. Es uzzīmēju.
Mans draugs mīļi un iecietīgi pasmaidīja: – Vai tad tu neredzi… Tas nav viss jēriņš, bet auns. Viņam ir ragi…
– Šis ir pārāk vecs. Es gribu jēriņu, kas ilgi dzīvotu.
Tad man pietrūka pacietības, un, tā kā steidzos izjaukt motoru, es uzmetu šādu zīmējumu:
– Šī te ir kaste. Jēriņš, ko tu vēlies, atrodas tur iekšā.
– Tieši tādu es vēlējos. Kā tev šķiet, vai šim jēriņam vajadzēs daudz zāles?
-Kādēļ?
– Tādēļ, ka manās mājās viss ir ļoti mazs…
– Droši vien pietiks. Es tev uzdāvināju pavisam mazu jēriņu.
Viņš noliecās pār zīmējumu:
– Nav jau nemaz tik maziņš… Paskat! Viņš ir aizmidzis…
– Tā es iepazinos ar mazo princi.
