– Skat! Pētnieks! – viņš iesaucās, kad ieraudzīja mazo princi.
Mazais princis apsēdās uz galda un mazliet atvilka elpu. Viņš jau bija tik ilgi ceļojis!
– No kurienes tu nāc? – vaicāja vecais kungs.
– Kas ir šī lielā grāmata? – jautāja mazais princis. -Ko jūs še darāt?
– Es esmu ģeogrāfs, – atbildēja vecais kungs.
– Tas ir zinātnieks, kas zina, kur atrodas jūras, upes, pilsētas, kalni un tuksneši.
– Tas ir ļoti interesanti, – sacīja mazais princis. -Tā beidzot patiesi ir īsta profesija! – Un viņš pārlaida skatienu ģeogrāfa planētai. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik diženu planētu.
– Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni?
– To es nevaru zināt, – sacīja ģeogrāfs.
– Ā! – Mazais princis bija vīlies. – Un kalni?
– To es nevaru zināt, – atteica ģeogrāfs.
– Un pilsētas un upes, un tuksneši?
-Arī to es nevaru zināt, – atteica ģeogrāfs.
– Bet jūs taču esat ģeogrāfs!
– Tas tiesa, – sacīja ģeogrāfs, – bet es neesmu pētnieks. Man ļoti vajadzīgi pētnieki. Ģeogrāfs pats neuzskaita pilsētas, upes, kalnus, jūras, okeānus un tuksnešus. Ģeogrāfs ir pārāk svarīga persona, lai klaiņotu apkārt. Viņš neatstāj savu biroju. Toties viņš pieņem pētniekus. Viņš tos izjautā un pieraksta viņu atmiņas. Ja kāda pētnieka atmiņas viņam šķiet interesantas, ģeogrāfs liek aizpildīt anketu par pētnieka tikumību.
– Kādēļ tā? – vaicāja mazais princis.
– Tādēļ, ka dzērājiem viss rādās dubulti. Un tad ģeogrāfs atzīmētu divus kalnus tur, kur ir tikai viens.
– Es pazīstu kādu, kas būtu slikts pētnieks, – teica mazais princis.
– Tas ir iespējams. Tātad, ja pētnieka tikumība izrādās nevainojama, mēs uzrakstām anketu par viņa atklājumu.
– Vai atklājumu dodas apskatīt?
– Nē. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mēs pieprasām, lai pētnieks sagādā pierādījumus. Ja ir runa, piemēram, par kāda liela kalna atklāšanu, mēs pieprasām, lai viņš atnes no tā lielus akmeņus.
Ģeogrāfs pēkšņi kļuva nemierīgs.
– Bet tu taču nāc no tālienes! Tu esi pētnieks! Tu man aprakstīsi savu planētu!
Un ģeogrāfs, atvēris savu grāmatu, noasināja zīmuli.
Pētnieku stāstus vispirms pieraksta ar zīmuli. Tikai pēc tam, kad pētnieks sagādājis pierādījumus, atklājums tiek ierakstīts ar tinti.
– Es klausos, – ģeogrāfs teica.
– Manās mājās nav sevišķi interesanti, – mazais princis iesāka. – Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.
– Nekad jau nevar būt drošs, – ģeogrāfs atkārtoja.
– Man ir arī puķe.
– Puķes mēs neatzīmējam, – teica ģeogrāfs.
– Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!
– Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.
– Ko nozīmē “īslaicīgas”?
– Ģeogrāfijas grāmatas, – sacīja ģeogrāfs, – ir pašas vērtīgākās no visām grāmatām. Tās nekad nenoveco. Ļoti reti atgadās, ka kalns mainītu savu vietu. Ārkārtīgi reti kāds okeāns izsīkst. Mēs aprakstām mūžīgas lietas.
– Bet izdzisuši vulkāni var sākt darboties,- viņu pārtrauca mazais princis. – Ko nozīmē “īslaicīgs”?
– Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.
– Bet ko nozīmē “īslaicīgs”,- atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.
– Tas nozīmē – “pakļauts drīzai iznīcībai”.
– Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?
– Protams.
“Mana puķe ir īslaicīga”, mazais princis domāja, “un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!”
Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.
– Ko jūs man ieteiktu apskatīt? – viņš jautāja.
– Planētu Zemi, – atbildēja ģeogrāfs. – Tai ir laba slava …
Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.
